Pasaules trokšņi ir kā morzas ābece.

Tās ikdienišķās sarunas. Tie vārdi. Skaņa ikdienišķā ko ik dienas es dzirdu. Tā nepadara manu dienu ne uz mata savādāku par pārējām. Visi man apkārt tikai runā un runā, neviens nestāv klusu. Es jau varu pateikt "Aizverieties! ", bet tas nebūs īsti pareizi. Es nedrīkstu otram aizliegt kaut ko darīt tāpēc, ka nevēlos, lai viņš to dara. Tā nav pareizi. Bet tad es strīdēšos pati ar sevi. Ļoti daudzi cilvēki liek otram darīt ko tādu, ko paši vēlas. Un kā par brīnumu viņi paklausa. Kāpēc? Kāpēc viņi tā dara? Šie mūžīgie neatbildētie jautājumi. Es jau visiem pēc kārtas varu tos uzdot, bet man liekas, ka precīzu atbildi es nesaņemšu. Arī par to es varu brīnīties un jautāt kāpēc tā notiek, kāpēc cilvēks brīžiem nesniedz otram viņam nepieciešamās atbildes. Varbūt tāpēc, ka vienkārši viņš nevar visu zināt. Man jau liekas, ka tik gudru cilvēku uz pasaules nemaz nav. Lai arī cik daudzās skolās, augstskolās vai universitātēs esi mācījies atbildes uz visiem jautājumiem nemaz nevar iegūt. Ir jādzīvo dzīve, jāmācās no dzīves skolas, no pasaules kas tev ir apkārt, no cilvēkiem, kuri tev ik dienas ir blakus. Es arī, protams, ik dienas mācos, izzinu plašo pasauli, lai gan manas iespējas ir ļoti ierobežotas, tomēr es cenšos un mēģinu iecerēto sasniegt. Un tāpēc varu teikt arī, ka mana katra nākamā diena neatšķiras no iepriekšējās. Redzu ik dienas mājas - skolu - mājas. Varbūt dažreiz izeju ārā no savas istabas, lai piepildītu savas smadzenes ar skābekli, lai tām vieglāk būtu funkcionēt. Bet tā pat varu teikt nekā interesanta - jums. Bet man.. par to es labāk paklusēšu.