Izjust laiku.

Es staigāju pa ielu, viena pati. Visapkārt man bija klusums, tumsa mani ieskāva un tikai ik pāris metru ielas malā atradās laternas, kurās bija ieskrūvētas spuldzītes, kas pietiekami neizgaismoja ielu. Man pretī nāca tumšs stāvs. Mēs bijām jau pienākuši viens otram tik tuvu cik vien varētu pienākt divi svešinieki. Bet viņš neapstājās, nepaskatījās uz mani, bet tieši nāca man virsū. Es pakāpos pa labi, viņš arī. Un tad, viņš izgāja man cauri. Tai mirklī kad bijām viens vesels laiks apstājās. Es redzēju sevi no malas. Tas bija tik dīvaini. Man likās, ka laiks ir manā pusē, ka tas sadarbijas ar mani. Tā bija? Nezinu, bet zinu to, ka vēlējos atgriezt šo sajūtu. Ātri apgriezos un tumšais stāvs stāvēja aiz manis ar muguru pret mani. Tas pagriezās pret mani, pacēla beidzot savu galvu, un es ieraudzīju. Es sastingu pārsteigumā, viņam acu zīlīšu vietā bija mazi pulkstenīši, kuri bija apstājušies uz vietas. Tas nerunāja. Man likās ļoti dīvaini, bija bail kaut ko jautāt, bet tas laikam bija lieki, viņš noteikti spēja paredzēt to ko domāju. Tas pasniedza man savu roku. Es protams saņēmu, un atbilde uz manis neizteikto jautājumu bija rokā - Laika Vīrs.
Tas atkal man izgāja cauri, tik šoreiz palikām kā viens vesels. Tas bija tik pasakaini. Viss bija apstājies. Man gar acīm paskrēja visi manas dzīves notikumi gan labie, gan ne tik labie. Es visu redzēju laika acīm. Tās sajūtas es vienkārši nespēju pat aprakstīt. Mēs bijām sabiedrotie, mēs bijām viens vesels. Es redzēju, kā laiks visu spēj kontrolēt, kā tas pasteidzina notikumus un citreiz rit lēni, lai mirklis būtu ilgāks. Tas neklausa nevienam, bija tāda sajūta, ka tas ir noteicējs pilnīgi visam. Es nebiju domājusi, ka izjust laiku varētu būt tik patīkami.
Laiks ir mans draugs un sabiedrotais, mēs visu laiku kopš tā mirkļa ejam roku rokā, viņš mani vada un es viņu klausu, jo zinu cik tam ir liela vara.