Likteņa iezīmētais ceļš.

Pamodos kā ne savā ādā. Pa nakti biju redzējusi dīvainu sapni. Pat īsti vairs neatceros tā svarīgākās detaļas. Un tas mani nedaudz biedēja. Reti, kad savus sapņus vēlējos atcerēties un zināt ko tie nozīmē, bet šis bija viens no tiem retajiem, kura nozīmi es ļoti vēlējos uzzināt. Tās dīvainās lietas, tie dīvainie cilvēki, tie stiebri, vārdi, tumsa, spilgtā gaisma, nepaklausība, verdzība. Tam taču visam bija kāds izskaidrojums. Gan jau bija, tikai man bija jāsameklē kāds un kāpēc. Tas nu noteikti nemaz nebija tik viegli. Taustīties gaisā meklējot kaut ko. Nav iesākuma punkta, vienkārši kaut kādas detaļas. Es nekādi nespēju, to skaidri atcerēties, kaut ļoti to vēlētos. Es noteikti to nevēlētos redzēt otro reizi, pat nezinu kāpēc. Kaut kas tajā mani biedēja. Es staigāju pa bibliotēkām, lasīdama sapņu skaidrotājus, gāju pie visādiem cilvēkiem, kuri tajās jomās kaut cik gudrāki par mani, bet nekādu panākumu. Vienmēr atgriezos tai pašā vietā kur iesāku.

Bet šodien parunāju ar draudzeni no rīta. Izklāstīju viņai savu, tā teikt, problēmu. Viņa man ateica, ka vajagot pie zīlnieces aiziet. Labi, paklausīšu, ko gan es varētu zaudēt. Devos meklēt, kur manā pilsētā tāda varētu būt, taču mani meklējumi, bija bez panākumiem. Parunāju ar apkārtējiem un viņi pateica, ka zīlniece šajā pilsētā iegriežas tikai vienu reizi divos gados. Vai.. tas gan ir dīvaini. Bet tas mani neapturēja. Izdomāju, aizbraukt uz tuvāko pilsētu, kur to ir tā vairāk. Un jā, es biju, es aizbraucu un viņa man daudz pastāstīja.

Pie zīlnieces.

" Tava dzīve būs kā karuselis. Tu kritīsi un atkal celsies. Tevi smagi izmantos, bet tu tam tiksi pāri. Tu būsi smaga kaitējuma upuris. Ilgi ar kaut ko slimosi. Tomēr izveseļosies. Tavā dzīvē parādīsies vīrietis, kura dēļ tu vēlēsies darīt visu, bet tiks likti šķēršļi jūsu kopdzīvei, mīlestībai. "


Es vienkārši biju šokā. Manā dzīvē parādīsies vīrietis? Pff.. tas jau bija smieklīgi. Es, lai iepazītos vēl ar kādu, tas nu tiešām nebija iespējams. Šajā lietā es neticēju zīlniecei, domāju kā tas iespējams.

Pagāja pus gads, mainīju darbu, no iepriekšējā mani atlaida. Tas bija smagi, bet tagadējais darbs man labāk patīk. Labākie draugi mani nodeva. Izmantoja savtīga rīcība bija iemesls. Nezinu kāpēc bet kaut kā tiku galā. Atradu jaunus draugus, pat labākus par iepriekšējiem.
Pagāja vēl pus gads un nomira mani vecvecāki. Smagi to pārdzīvoju, taču māte teica, ka tam tā bija jābūt. Visam savs laiks, es ticēju viņai, tas jau nekas, ka maz viņus biju redzējusi, bet bija dīvaini to visu piedzīvot. Pēc bērēm es saslimu, ilgi gulēju slimnīcā un bija jau pagājis vēl pus gads, kad ārsti beidzot mani izrakstīja. Tomēr man bija jāiet katru nedēļu pārbaudīties pie ārsta.
Protams es jau kā apzinīga sieviete pildīju visu ko man teica, jo nevēlējos atkal gulēt slimnīcā, tomēr negaidīju, ka mans ārsts būs tik izskatīgs vīrietis. Viņš vienmēr uz mani tā dīvaini skatījās, vienmēr pret mani tik laipni izturējās, pat vairākas reizes nedēļā zvanīja un jautāja kā man klājoties, vai ar veselību man viss esot labi. Kad mani noteiktie ārsta apmeklējumi bija beigušies, viņš uzaicināja mani uz randiņu. Biju izbrīnīta. Un tas pielika punktu visam. Bija piepildījies viss ko vien zīlniece bija teikusi. Mani, protams, tas nedaudz biedēja tomēr biju nedaudz laimīga par to, ka tā viss sanācis.
Ar savu ārstu apprecējāmies pēc trīs gadu ilgas kopdzīves, mums piedzima burvīga meitiņa. Un es esmu beidzot laimīga.

Un tagad es pie sevis klusi pasmējos par sevi, ka es neticēju, lai gan liktenis man bija jau lēmis ceļu ko iet.