Alķīmiķis.

Tā sauc grāmatu, ko lasu. Tiešām ļoti laba. Iesaku visiem izlasīt, tas jau nekas, ka neesmu līdz galam vēl tikusi, bet noteikti to pašu teikšu, kad grāmata būs galā.

- Katru dienu mēs varam dzīvot tā, lai varētu sekot savam sapnim. -

Ar tādu domu es ik rītu ceļos. Katra diena paiet ļoti labi. Katra diena man sniedz kaut ko sirdij ļoti siltu. Katru dienu es smaidu. Ja kāds man jautā kāpēc, es nemaz precīzi nevaru tam atbildēt, tikai zinu, ka man ir ļoti labi, ka beidzot ir kas tāds kas man nerada skumjas.

- Tikai iespēja īstenot savu sapni dara dzīvi interesantāku. -

Reiz aizdomājos, kāds īsti varētu būt mans sapnis, ko vēlētos piepildīt. Bet es nonācu pie slēdziena, ka man nemaz tāda patiešām īstenojama sapņa nav. Tas, ka vēlos iegūt izglītību, darbu un ģimeni.. tas jau nav tas. To ikkatrs vēlētos. Bet kā saka grāmatā mums katram ir savs Liktenis ejams. Un es vēlos zināt, kāds man Liktenis ir piespēlēts. Protams, zinu, ka es to tagad neuzzināšu, ka visam ir nepieciešams laiks, to es zinu un es gaidīšu, lai cik ilgi tas man liktu gaidīt, bet man ir ļoti liela kāre uzzināt savu dzīves ceļu, kurš man būtu jāiet.

-Ne vienmēr, lai novērtētu to, kas tev pieder ir kaut kur citur jāatrodas, pietiek ar to, ka dzīvo vietā kur visi vēlas atgriezties. -

Taisnība? Nu kā, lai to ņem. Citur vienmēr daudzi saka, ka ir labāk, bet vai tā ir pateisība. Citur nav tas, kas te ir. Protams, tur ir tas kā te nav, un tas, protams, abas vietas padara īpašša. Bet vieta, kur tu esi ilgāku laiku pavadījis, vienmēr laikam liksies skaistāka par visām. Ir tikai nedaudz vajadzīga iespēja pabūt citur, lai tiešām spētu novērtēt patieso vietas skaistumu. Tomēr es zinu, vieta kur es atrodos un dzīvoju ir skaista, bet tai ir viens mīnuss, lai mani noturētu te uz vietas, tā priekš manis ir nedaudz par klusu. Man vajag skaļumu, ļaudis, kuri neļautu nogurt. Man nevajag tik lielu uzmanību, kāda te tiek pievērtsa, tie acu skatieni, domās tie pārmetumi, takš visi zina, pēc acu skatiena jau, ka neesi pieradis pie to ko redzi savā acu priekšā, bet tiešām nav pieklājīgi tā "blenzt" virsū un vēl atskatīties, kad jau labu gabalu esi atvirzījies. Tiešām brīžiem rodas jautājums, vai man kas pielipis, vai arī neizskatos pēc cilvēka, ka tik ļoti jāblenž virsū. Lai gan, kurš tad neatteiktos no uzmanības, bet tomēr, man jau liekas, ka tādu uzmanību neviens nevēlētos.


Man patīk vieta, kur dzīvoju. Es zinu ka vienmēr tur varēšu atgriezties. Man patīk mana dzīve kā tā man visu ir iekārtojusi, ja nebūtu to pieļauto kļūdu, tad nezinātu, kas ir jālabo, lai tādas vairs neatkārtojas. Ja nebūtu to asarau, nezinātu kā dēļ vispār ir vērts ciest un liet asaras, jo tas kurš ir tavu asaru vērts nekad tev neliks raudāt. Tā nu tas ir. Ja nebūtu to "cirtienu" tas nezinu, kā būt stiprai kā akmenim, lai varētu stāties visam pretī, kā izturēties vienaldzīgi, pret muļķiem. Man nebūtu vienkārši tādas pieredzes, un es neko nezinātu. Es zinu, kāda ir dzīve kad tev nav nekā, var teikt ka esi pliks un nabags. Nav viegli, bet ir jāmāk izdzīvot. Es zinu kā ir tad kad nav neviena drauga, un tu neesi nevienam vajadzīgs, ir grūti pierādīt to, ka neesi ar pliku roku ņemams, un ka tevi vajag tomēr ņemt pa pilnu. Ir satikti daudzi cilvēki, kuri tam visam nav gājuši cauri, bet zinu to, ka viņu laiks reiz pienāks, un tad zinu, es izvēlēšos palīdzēt vai nē. Kāpēc? Tāpēc, ka neviens man ļoti nepalīdzēja.. Pašam ir jātiek ar savām problēmām galā, jo dalīta bēda nav pusbēda, bet gan divreiz vairāk.

Tas ir man Liktenis, ko es vēlos iet.