Tikai šogad ir tā, kā nevienu gadu nav bijis.

Ziemassvētku laiks. To daudzi uzskata par piedošanas laiku.. Tas ir laiks, kad mēs viens otram vēlam siltu smaidu un piedodam visus sliktos vārdus, kas kādreiz ir izteikti.


Tas ir laiks, kad mēs atskatāmies uz visa gada padarītajiem darbiem un apsveram ko iesāksim nākamajā gadā, lai Jaunā Gada priekšvakars nebūtu jānoslogo.

Tajā laikā mēs varam visu uzmanību veltīt sev un saviem tuvajiem. Mēs pavadām Ziemassvētku priekšvakaru pušķojot eglīti, varbūt noliekot nelielas dāvaniņas zem tās otram nemanot un stāstot, ka tas bijis rūķītis. Mēs gatavojam visdažādākos ēdienus, lai apmierinātu savu apetīti svētkos. Mēs vēl izejam pastaigāties, papikoties - izbaudīt ziemas priekus Ziemassvētkos. Un kā tad vēl bez karstvīna. Tas viss Ziemassvētku noskaņai, tik vēl filmas par mums labi zināmo Grinču, kurš katru gadu mēģina nozagt mums šos svētkus, bet mēs jau zinām, ka viņam nekas neizdosies.


Bet tikai šogad man nav šīs noskaņas. Šis prieks, kad zina, ka svētki tuvojas. Tikai šogad es tos negaidu un negribu, lai tie pienāk.. Man tos nevajag. Pirmo gadu, manī nav ne mazuniņa prieka, par šiem svētkiem. Pirmo gadu, laikam, svinēšu tos kā pienākuma pēc.

Pirmo gadu es nelabprāt pušķošu eglīti, kas visu gadu stāvējusi mežā un vienu dienu tiek nocirtsa svētku noskaņu radīšanai. Šogad es vēlētos no tā visa aizbēgt, bet nav kur.

Tikai šogad es nejūtos kā savā ādā..
Tikai šogad es nevēlos saņemt dāvanas.
Man neko nevajag.
Tikai šogad es vēlos, lai mani liek mierā.

Tikai šogad.