Tā mana muļķe sirds.

Reiz bija un reiz būs.. Tā mana sirds, kas skaļi tgd sauc pēc palīdzības. Tā nespēj paklusēt, tā smagi pulsē aiz sāpēm.

Šīs sajūtas.. man liekas, ka prātā es sajukšu. Tā būs? Kaut tā būtu..
Šīs sajūtas... man liekas, ka rīt vairs nepamodīšos. Man nav vārdu lai izteiktu to kas manī tgd notiek.


Viss ir sabrucis. Visa pasaule man apkārt - tāda sajūta, ka visa pasaule man pagriezusi muguru. Savu lielo, plato, necaurredzamo muguru. Tā pamazām man gāžas virsū. Tā vēlas mani saspiest. Es pat nevaru nekur aizmukt kaut vēlētos. Kāpēc? Kas mani tur? Tā mana muļķa sirds.

Kamēr man vēl laiks, es apsēdīšos, uzrakstīšu, ko jūtu kā jūtos. Es uzrakstīšu atvadu vēstuli, lai man paliek labāk, kaut mazliet labāk.
Lai arī es sevi mānu ar to, lieku tam noticēt, bet man vajag pie ko pieturēties, lai galīgi nesabruktu.
Mana sirds kauc pēc elpas.. es nevaru paelpot - smagi.
Mana sirds kauc pēc apskāviena, bet atbildes nav.
Mana sirds kauc pēc tava maiguma, bet tā vairs nav.. Nav un nebūs.
Man zūd..zūd pamats. Tas pats, kurš pastāvēja uz manu tagadējo cerību. Es cerēju un ceru vēl joprojām..

Klusumā pēc gaismas kauc mana sirds.
Sirds kas ir kā vāze, kura tagad ir nogāzta no plaukta.

Tā mana muļķe sirds.