Es - tava mazā lelle.

Tu mani rausti šurpu, turpu. Tev nepatīk, kā es kustos. Kā es pati speru soli. Paraujas striķis. Man iesāpas...ļoti.. Man gribas kliegt, bet mute aizsieta.


Es - Tava mazā lelle.

Tā nu reiz ir sanācis, mans liktenis pavērsās pret mani, man pašai to negribot. Vienu dienu es pamodos ar domu, ka beidzot esmu brīva, viena un nekas mani vairs nespēs ierobežot. Nekādi sāpīgi cirtieni sejā, nekādi lamuvārdi. BEIDZOT! Bet.. nē..tā nebija.
Mans rīts izvērtās diezgan nepatīkams. Kaut kas traucēja man.. Es jutos gluži kā iesieta striķos. Man bija tāda sajūta, ka mani vada kāds cits. Dīvaini? Jā! Man arī tā likās. Tā taču nevar būt. Neviens taču tā nevar izdarīt, lai klausu tikai viņam, bet varbūt var?
Man tas bija jānoskaidro.
Ik katru brīdi ko tiku brīvībā es biju jau ar domām vietā, kur varētu iegūt daudz informācijas. Es mekleju, tiklīdz biju tuvu savam mērķim, manus meklējumus vienmēr kāds pārtrauca, norāva nost no grāmatas, no mana mērķa. To sasniegt man laikam būs jāpieliek lielas pūles un viltība. Es sāku plānot, kā lai panāk lielākus brīvības brīžus.. Man nekas neizdevās, vienmēr kāds mani iztraucēja. Es biju ļoti neapmierināta. Vēlējos paķert sev vajadzīgo un paslēpties, bet lai kur es iešu Viņš būs priekšā un mani atkal paņems savās skavās, man nav izejas.
ES nevēlos!ES negribu!LAID! LIEC mierā! - tas nelīdzēja. Mērķi sasniegt kļuva ar vien grūtāk un grūtāk. Es padevos. Un ziniet man izdevās sasniegt iecerēto.. Es padevos, Viņš negaidīja, es atkal atsāku tiekties tikai brīdī, kas nebija gaidīts. Man izdevās es uzzināju, un Viņš padevās man..

Es - tava mazā lelle...ar savu gribu un varu.