Viena lietuslāse uz mana vaiga gluži kā viena mana asara lielajā jūrā.

Istabā neomulīgi vēss gaiss. Ārā aiz loga viss tumšs, lietus līst. Ik pa laikam viena lietus lāse atsitas pret ārējo palodzi radot nedaudz kaitinošu troksni. Pikš pakš...pikš pakš... Vējš dzied savu kārtējo neatkārtojamo dziesmu, tikai šoreiz es to nedzirdu tikai redzu, kā bērzi lokās vēja dziesmas ritmā. Tik patīkami aizraujoša deja. Tādā laikā ir tiešām patīkami pastaigāt it sevišķi, kad ir skumīgi - neviens neredz kā tev pār vaigiem rit asaras. Tu vari izraudāt visas savas sāpes. Bet vislabāk ir būt jūras tuvumā, tad Tu vari izstāstīt savu bēdu jūrai. Ļaut tai paņemt tās līdzi, lai varētu Tu par tām aizmirst. Viena tava bēda asaras veidā būs kā viena lietus lāse tev uz vaiga. Neviens tev nejautās liekus jautājumus. Neviens nezinās, kas īsti notiek un kāpēc tā notiek. Un jau atkal - Ārā aiz loga viss tumšs, līst lietus. Ik pa laikam kāda lietus lāse atstaj uz loga savas pēdas, tik šoreiz ir patīkami uz to raudzīties. Koki skaisti līgojas vējam līdzi, istabas neomulīgajam vēsumam vairs nav nozīmes. Visu nosaka viena lietus lāse man uz vaiga, jo es to kā asaru atdošu jūrai.