Kā maza lelle lielā leļļu namiņā.

Man visapkārt viss ir tik liels, un spilgtām krāsām krāsots. Tur stūrīti, mazs galdiņš uz kura stāv kristāla vāze ar skaistām lillijām. Tur istabas vidū lielāks galds stāv apklāts ar greznu galdautu, gar malām pielikti četri krēsli. Pie sienas kreisajā pusē dīvāns tāds mīksts un spilgti sarkanā krāsā, tā vien sauc lai iesēžas tajā. Pretī dīvānam pie otrās sienas mazs lodziņš ar sarkani balti rūtotiem aizkariņiem. Es pieeju pie tā un palūkojos ārā un ieraugu... es ieraugu.. kko vēl līdz šim neredzētu. Kaut ko pavisam savādāku, lielāku. Pie sienas pretī manam mazajam lodziņam stāv liels, man milzīgs, dīvāns spilgti zaļā krāsā. Tam blakus pieslieta gara jo gara lampa ar greznu kupolu. Uz grīdas uzklāts spilgti sarkans paklājs ar garajām bārkstīm. Te pēkšni es atraujos no lodziņa un piespiežos pie sienas, mans lodziņš atveras, tajā ielūkojas skaisti dzidras zilas acis - tās pazūd, parādās skaistu formu lūpas, kuras klusā, maigā balsī dveš man patīkamus vārdus - " Ester nāc nebaidies, es vēlos tikai paspēlēties. " Bet es tikai stāvēju, nespēju vairs pakustēties, un tad es sāku domāt. Kur es atrodos, kas es esmu, kāpēc ar mani kāds grib spēlēties. Es pagriezu galvu un ieraudzīju spogulī sevi - Es esmu lelle. Es esmu maza lelle kurai jādzīvo leļļu namiņā.