Laiks mūsu draugs un vadītājs.

Viņš.. Es..
Tās sajūtas, tie pieskārieni. Es viņu pakļāvu. Viņš klausījās visā ko es viņam teicu vai liku darīt. Viņš bija tikai mans un es viņa. Mēs slīgām viens otra pieskārienos, mēs bijām viens vesels, un katrs pats par sevi. Mēs klausījāmies viens otra sirdspukstos un mēģinājām tos izskaidrot. Mēs skatījāmies viens otra acīs, mēģinājām atklāt tā mirkļa emocijas dvēseles spogulī. Šajā klusumā mēs viens par otru tik daudz uzzinājām. Nekas cits mums apkārt neekstēja. Bijām tikai mēs. Neviens nespēja mūs traucēt.
Visapkārt bija tumšs, skanēja fonā liega mūzika, pa mazu šķirbiņu, kas bija palikusi starp aizkariem varēja saskatīt mēnesi, istabā bijām sadedzinājuši svecītes. Tas bija mūsu vakars, viss bija mūsu... šis vakars bija mūsu. Laiks apstājās, tas stāvēja uz vietas. Laiks bija mūsu pusē, tas kavējās mūsu sabiedrībā. Tas neļāva nevienam acu skatienam, nevienam elpas vilcienas, ne pieskārienam un skūpstam būt liekam. Tas vis kopā bija radīts gluži kā mākslinieks rada savu mākslas darbu. Tā nakts bija kāda mākslinieka radītais darbs, kas sevī pauž visu - emocijas, jūtas, kaisli, romantiku, maigumu.. Un pat daudz ko vairāk.

Viņš.. Es.. un beigās esam mēs un mūsu nakts...