Es Tevi mīlu.....

- Es Tevi mīlu. -
Katrs vārds tiek teikts ar uzsvērtību un nopietnība ir ļoti manāma balsī. Bet tas ne par ko neliecina. Vārdi? Jā, tie ir tikai vārdi.
- Es Tevi mīlu. -
Visu triju vārdu kopums, tiek teiks ar visu mīlestību. Sirds neatbild, bez emocījām vienkārši klausoties, gribas kko pateikt, bet nevar. Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka tie ir tikai maldi?

Šie vārdi. Kāpēc tos sakām? Kāda nozīme ir tiem. Vai tie tiešām spēj apliecināt mūsu jūtas pret kaut ko. Bet ko darīt, ja ir bijusi vilšanās izsakot šos vārdus? Aizmirst, bet kā? Un, ja aizmirst, kā lai ieskaidro saprātam, ka vilšanās netiks visu laiku piedzīvota. Katra kļūda mūsu dzīvēs rada robu, kuru grībi izlabot. Katra vilšanās iecērt vēl lielāku robu, ko pat ar lāpstu neairaksi ciet. Katrs sāpinājums izplēš gabalu, ko ne ar vienu diegu , kas atrodams uz pasaules nevar sašūt. Tas viss rada kko tādu no kā ir grūti atbrīvoties. Tas viss rada plīvuru, kurš pārklāj mūs un neļauj nevienam tikt cauri. Nevienam vārdam, kurš varētu iecirst brūces. No šī plīvura nevar tikt tik viegli vaļā, cik viegli ir viņu iegūt.

Vienmēr ir sevī jāsaglabā kaut niecīgākā ticības daļa, lai plīvurā rastos kaut neliels caurumiņš, pa kuru tas īstais vārds un jūtas varētu tik pie tevis.