Man lūdzu vienu sirdi, kuru mīlēt un laimes piepildītu rītu.

Kā jau vienmēr ierastais rīta iesākums. Es pamožos, apsēžos uz gultas malas. Šoreiz nedaudz aizdomājos par to ko esmu sapņojusi iepriekšējā naktī. Aina man apkārt ierastā – mans klusais dzīvoklis, vienmuļais mēbeļu izkārtojums, smeldzošie aizkari pie loga. Viss ir tur kur tas vienmēr ir bijis. Pie sevis nodomāju Man ir apnicis viss ierastais. Pasmaidīju. Piecēlos un gāju uz virtuvi uztaisīt sev kaut ko ēdamu. Kad paēdu brokastis pulkstenis jau bija labi, ja divpadsmit pa dienu. Izdomāju, ka vajadzētu kaut ko mainīt.

Atvēru plaši logu, kā nekā skaista vasaras diena, kāpēc, lai to neizbaudītu.. Noņēmu visus aizkarus. Un tad sāku domāt kā mēbeles pārbīdīt. Sāku ar galdu. Izjaucu to, jo nepatika kā tas izskatījās istabas vidū, no gults apakšas izvilku man dāvināto mazo žurnālgaldiņu, saliku to un novietoju istabas vidū. Tā jau ir daudz labāk es nodomāju. Ķēros klāt arī pārējām mēbelēm un tā līdz vakaram. Vakarā nejutu īpašu nogurumu un tāpēc izdomāju iziet nelielā pastaigā. Kāds nu vakars varbūt bija kādi pieci pa dienu, īsti nezinu. Ejot pa ielu vēroju visus ar lielu interesi, jo katra sejas izteiksme mani fascinēja. Cits dusmīgs bija, cits smīnēja, citam mīmika mainījās, cits tik cītīgi runāja pa tālruni, ka aizmirsis laikam, ka ir uz ielas tas gāja un plātījās, ka pārējiem bija jāuzmanās lai viņš neiesistu ar savu portfelīti. Daudzi jau šo cilvēku būtu nolamājuši, bet viņi vienkārši tam nepievērsa uzmanību, tā it kā nekas nebūtu noticis. Man tas likās nedaudz dīvaini. Nejauši biju ieklīdusi kaut kādā nelielā ieliņā ar senlaiku bruģi. Lieli akmeņi ielas vidū, mazas mājiņas ielu malās, saspiesta viena otrai blakus. Īpaši ar krāsām tās neatšķīrās, tāpat kā ar izmēriem un veidoliem. Taču nedaudz uz priekšu pamanīju vienu lielāku māju, kura bija daudz augstāka par šīm mazajām un arī greznāka. Tā te nemaz neiederējās, tā nu kā lai saka – bojā visu senlaicīgumu. Ieliņas bija šauras un klusas, taču neskatoties uz lielo klusumu, tās nesūdzējās par cilvēku trūkumu. Cilvēki steidzīgi un ne tik steidzīgi staigāja man garām, kaut ko domājot. Nedaudz jau sāka satumst, šādi ejot biju tikusi līdz vienam dīvainam krustojumam Senatnē (tā iesaucu šo pilsētas daļu par kuru staigāju). Tas bija tā īpaši izgaismots. Divas laternas kaut ko izgaismoja, manam skatam pagaidām nepieejamu. Es gāju jau tuvāk izgaismotajai vietai un tad es tur ieraudzīju vienu veikalu. Veikaliņa skatlogā bija spilgts paziņojums „Šeit pārdodas vientuļās sirdis. Šodien atlaides! „. Liegajā gaismā mazais veikaliņš izskatījās visai jokains. Mēģināju ieraudzīt veikaliņa nosaukumu, taču tik ātri to nevarēju ieraudzīt. „Rosiko” bija veikaliņa nosaukums, to ieraugot nedaudz pasmaidīju. Spilgtais uzraksts un jokainums mani mudināja ar vien vairāk un vairāk ieiet veikaliņā. Es apstājos, lai padomātu nedaudz. Iet, neiet... cik skatījos visi, tik ļoti kaut kur steidzās un nemaz nedomāja apsvērt tādu iespēju ieiet un paskatīties, kas tajā veikaliņā pārdodas. Ļoti daudzi vienkārši tika līdz uzrakstam, lai padomātu Vai tas ir kāds joks. Šie cilvēki noteikti nevēlējās pārtraukt savas gaitas ritmu, vakara steigu, bet man nebija nekur jāsteidzas. Izdomāju, ka neko nezaudēšu, ja iešu izlūkos. Un es sāku kustēties veikaliņa virzienā.

Satvēru dīvaina paskata rokturi, pagrūdu durvis, tās klusi atvērās, tik man virs galvas atskanēja neliels zvaniņa troksnis. Tas signalizēja pārdevējam, ka kāds nāk iekšā. Pavēros apkārt, nevienu neredzēju. Es klusītēm paņēmu ratiņus un pašai nemanot jau staigāju pa tā flīzētajām ejām. Apstājos vienā vietā pagriezos pa labi, tur plauktos stāvēja pudelītes pildītas ar kaut kādu sarkanu šķidrumu, toties kreisajā pusē bija smuki sakārtots plaukts ar Vientuļajām sirdīm. Paņēmu vienu sirdi un sāku lasīt uz tās uzlīmēto lapiņu: „Mīloša sirds, vienmēr jūs atbalstīs. Būs plecs uz ko paraudāt, cīnīsies tikai jūsu labā. Nenodos un mīlēs mūžam.” Izlasot pagāja kāda pus minūte līdz atguvu saprašanu par notiekošo es steigā noliku vietā sirdi apgriezos un devos uz izeju. Klusītēm noliku ratiņus vietā un vēlējos nemanot pazust no veikaliņa. Steigā ejot ārā pa durvīm netīšām uzskrēju virsū vienam vīrietim. Mudīgi izspļāvu Atvainojiet un vēlējos nemanot doties tālāk, taču man neizdevās. Vīrietis mani aizkavēja. Viņš pasmaidīja un tad uzsāka sarunu ar mani. Sāka mani iztaujāt par to kas labs esot bijis veikaliņā, vai tādu vispār esot vērts apmeklēt. Tā runājot lēnām virzījāmies uz priekšu. Nemaz nemanīju to brīdi kad laipnais vīrietis pateica man savu vārdu. Maiks tik uzdeva man visādus jautājumus, ka tiešām bija doma, ka man reiz aptrūksies atbilžu. Tā runājot bijām jau nonākuši līdz vietai kur Senatne beidzas un sākas jau Tagadne (civilizētākā pilsētas puse). Nevēlējos Maiku pārtraukt, taču bija jau ļoti vēls. Atvainojos viņam un teicu, ka man laikam ir laiks doties uz māju pusi. Viņš saprotoši man uzsmaidīja un vairs neko lieku nebildis vēlējās uzdot pēdējo šī vakara jautājumu. Radās neliela klusuma brīdis un tad izskanēja jautājums Vai vēlaties rīt arī nedaudz pastaigāties? Es biju nedaudz pārsteigta taču manu pārdomu klusuma brīdi nevarēja manīt un es atbildēju piekrītoši. Sarunājām satikšanās vietu un laiku un tad atvadījāmies. Es aizgriežoties pasmaidīju pie sevis. Devos mājās laimīga, jo zināju, ka šis vakars nebeigsies tā kā visi iepriekšējie. Šis bija īpašs vakars. Mans pirmais piepildītais vakars. Un turpmāk katrs rīts un katrs nākošais vakars būs smaidu piepildīti, jo ieejot veikalā es atradu to kas man bija nepieciešams.