Atmiņas par jaukiem brīžiem liek mūsu sirdīm iedegties vēl karstāk.

"Vai aizejot mēs kādu sāpinām? " man jautāja kāda sirds. Es nespēju atbildēt tai un nožēlā nodūru galvu uz lejo.. Sāku vērot ceļu, kas atradās man zem kājām, tad pacēlu galvu un beidzot zināju atbildi: " Aizejot mēs pat sāpinam tos, kurus nemaz nevēlamies sāpināt pašiem par to nezinot... "
Tas bija smieklīgi. Runāt pašai ar sevi. Pašai atbildēt uz sava nedaudz padumjā prāta jautājumu. Pati par sevi pasmējos un devos tālāk. Man nebija noteikta mērķa kur vēlētos nokļūt, tikai vēlējos atslēgties no visa. Pārskriet pāri visam ko esmu jau piedzīvojusi šo dažu dienu laikā. Paskatīties. Atcerēties. Un atkal sajust to jauko dienu smaržu. Pieskārienus. Labās sajūtas.

Es gāju garām visam un visiem. Īpaši nevienam nepievērsu uzmanību. Varbūt pat kāds mani sveicināja, biju rupja, jo neatbildēju taču nevēlējos runāt, izdvest kaut mazāko skaņu pār savām lūpām. Gribēju dzirdēt klusmu no sevis un no apkārtnes. Es gāju. Neapstājos. Bez mērķa. Pagāja 5min varbūt 30min vai pat stunda jau bija aizritējusi, man bija vienalga. Un tad es apstājos. Man aizrāvās elpa. Tas skats. Tās smaržas. Tas krāšņums, kas pavērās man priekšā. Visu laiku šeit dzīvojot nekad nebiju ievērojusi šo nelielo parciņu. Tas bija tik kluss, neviena cilvēka. Te bija tas ko es vēlējos - zaļa zāle, miers, neliels ezeriņš iekļauts starp skaisti smaržojošiem krūmiem. Es apgūlos zālē netālu no ezeriņa, aizvēru acis un ļāvos atmiņām.

Manu prātu atkal pārņēma mūsu kopīgā diena. Tās sajūtas. Tie pieskārieni. Sajutu pat elpu uz sava ķermeņa. Viss likās tik reāls. Vārdi. Skaņas. Smaržas. Tas viss ir tik neaizmirstams, ka gribas atkal un atkal kavēties atmiņās par pavadīto laiku. Es gribēju tik sapņot un sapņot. Bet... bet tad kkas pārtrauca manu sapni. Es atvēru acis un pretī man vērās puisis. Viņš brīnīdamies lūkojās manī. Un tad apjucis pajautāja: " Vai ar jums viss kārtībā? " No sākuma es nesapratu, kas notiek un viņš atkal ierunājās, bet nu jau mierīgāk: " Es kādu laiku Jūs jau vēroju, taču visu šo laiku jūs nepakustējāties tāpēc domāju, ka kaut kas noticis. Lūdzu piedodiet, ja iztraucēju. " Viņš uzmaidīja man un grasījās iet prom. Bet vienīgais ko spēju izdvest bija Paldies par viņa satraukumu. Samulsusi pasmējos pie sevis. Un atkal izskanēja jautājums: " Kas dzīvē ir pats skaistākais? ", un atkal no tās pašas sirdis. Es paskatījos debesīs un klusītēm atbildēju: " Pati dzīve ir skaista. Un ja esi laimīgs tad dzīve ir vēl skaistāka. " Pasmaidīju. Piecēlos un devos atpakaļ no kurienes biju nākusi tikai tagad ar vieglu smaidu uz lūpām.