Tās lapas kustas pret pašu gribu.

Es sēžu istabā un skatos ārā pa atvērtajām balkona durvīm un redzu kā pilina lietus uz palodzes.. Tas rada nepatīkamas skaņas.. Bet vienā ziņā arī iepriecinošas, jo beidzot ir lietus. Lietus jau nekad nenāk viens pats. Tas ved sev līdzi divus tam ļoti labus draugus – zibeni un pērkonu. Pērkona dārdieni ir līdzīgi, kā zemestrīces grāvieniem, vai arī tad, kad tās laikā sagrūst māja. Protams, pati neko tādu neesmu piedzīvojusi, bet tā iespējams, ka varētu būt. Taču zibens ir kā kāda ļoti lielas dusmas, kad viss iet pa gaisu, jo ne jau vienmēr visi tiek sveikā cauri, ne vienmēr tas atstāj aiz sevis kādas pēdas. Bet šoreiz laikam tas bija īpaši dusmīgs, jo kur vien gāju, tur kāds koks ir cietis no tā dusmām. Bet vienā ziņā par to ļoti priecājos, jo beidzot ir jūtama kaut neliela svaiguma smarža gaisā. Tagad arī varētu iet ārā palēkāt pa peļķēm, papriecāties par šo burvību, jo cik zinu tad tāda parādība vispār netika solīta.

Un tieši šajā mirklī man gribētos atrasties mājās, kad blakus ir mājinieki. Es atrodos citā pilsēta blakus māsīcai, bet sajūta tāpat ir dīvaina.. un atrodamies tuvu debesīm – 4 stāvā, nu labi varbūt ne pārāk tuvu, bet tas, manuprāt, tāpat ir diezgan tuvu, kā saka, karstajam punktam.

Vismaz nav vēja, kas šo sajūtu nelāgo varētu pastiprināt. Bet vai tas man liek smaidīt, nu nemaz. Tas tieši otrādi uzdzen miegu. Un pie visa vainīgs ir šis, nu jau tumšais laiks. Bet man tas pat kaut kādā ziņā patīk..