Un te būs mana patiesība!
Patiesību par to kam dzīvē mēs izejam cauri ne vienmēr ir viegli kādam atklāt.
Jo šajos dzīves gājumos iespējams ir bijušas daudz vairāk sliktu lietu, nekā labu. Pats svarīgākais ir mums pašiem pieņemt mūsu pagātni, lai varam veidot labāku un mierīgāku nākotni.
Mēs sevi pilnībā pilnveidot varam tikai tad, kad apzināmies un pieņemam lietas, ko pagātnē esam darījuši vai izteikuši nepareizi. Pie sevis jāpiedod visiem tiem, kas no mūsu dzīvēm jau aizgājuši paši vai mēs esam izvēlējušies aiziet no viņiem. Mēs nespēsim veidot sev ko labāku, ja iekšā turēsim naidu pret cilvēkiem, kuri ar savu rīcību ir palīdzējuši saprast to kādas ir mūsu pašu vērtības un mērķi.
Ir tik daudz cilvēku ko satieku un kuri uzskata - ko gan es savā 26 gadus garajā dzīvē varu piedzīvot. Bet ja nezina pilnu stāstu, Tu nedrīksti nosodīt citu vai pieņemt to, ka tas cilvēks neko nesaprot. Lai gan kopsummā ņemot, nekas nav bijis tāds, par ko globāli varētu teikt - ļoti briesmīgi, bet šie notikumi, cilvēki, izteiktie vārdi vai darbības ir izveidojuši mani tādu, kāda es šobrīd esmu un manus uzskatus un to kā skatos uz lietām.
Kopš 2016.gada ziemas pamazām sevi pilnveidoju un mēģinu saprast kādēļ lietas ir iegriezušās tādas kādas viņas šobrīd ir, un kāda ir mana mācība šajā visā. Sākšu jau ar to, ka esmu lēnām sākusi pieņemt savu pagātni, piedot tai un pamazām palaist vaļā. Jo šis lielais slogs, kas velkas no manas pagātnes līdzi ir ļoti nomācošs un iznīcinošs. Pamazām pie sevis klusībā piedodu cilvēkiem, kuri man gadu gaitā ir sagādājuši sirds sāpes. Ar vien biežāk pieķeru sevi pie domas, ka katram cilvēkam mūsu dzīvē ir kāda nozīme un vēstījums vai mācība mums, kaut arī ja šis cilvēks nepaliek.
Jo šajos dzīves gājumos iespējams ir bijušas daudz vairāk sliktu lietu, nekā labu. Pats svarīgākais ir mums pašiem pieņemt mūsu pagātni, lai varam veidot labāku un mierīgāku nākotni.
Mēs sevi pilnībā pilnveidot varam tikai tad, kad apzināmies un pieņemam lietas, ko pagātnē esam darījuši vai izteikuši nepareizi. Pie sevis jāpiedod visiem tiem, kas no mūsu dzīvēm jau aizgājuši paši vai mēs esam izvēlējušies aiziet no viņiem. Mēs nespēsim veidot sev ko labāku, ja iekšā turēsim naidu pret cilvēkiem, kuri ar savu rīcību ir palīdzējuši saprast to kādas ir mūsu pašu vērtības un mērķi.
Un te nu būs mana patiesība.
Ir tik daudz cilvēku ko satieku un kuri uzskata - ko gan es savā 26 gadus garajā dzīvē varu piedzīvot. Bet ja nezina pilnu stāstu, Tu nedrīksti nosodīt citu vai pieņemt to, ka tas cilvēks neko nesaprot. Lai gan kopsummā ņemot, nekas nav bijis tāds, par ko globāli varētu teikt - ļoti briesmīgi, bet šie notikumi, cilvēki, izteiktie vārdi vai darbības ir izveidojuši mani tādu, kāda es šobrīd esmu un manus uzskatus un to kā skatos uz lietām.
Kopš 2016.gada ziemas pamazām sevi pilnveidoju un mēģinu saprast kādēļ lietas ir iegriezušās tādas kādas viņas šobrīd ir, un kāda ir mana mācība šajā visā. Sākšu jau ar to, ka esmu lēnām sākusi pieņemt savu pagātni, piedot tai un pamazām palaist vaļā. Jo šis lielais slogs, kas velkas no manas pagātnes līdzi ir ļoti nomācošs un iznīcinošs. Pamazām pie sevis klusībā piedodu cilvēkiem, kuri man gadu gaitā ir sagādājuši sirds sāpes. Ar vien biežāk pieķeru sevi pie domas, ka katram cilvēkam mūsu dzīvē ir kāda nozīme un vēstījums vai mācība mums, kaut arī ja šis cilvēks nepaliek.
es mainos
Komentāri
Ierakstīt komentāru