Plūdi ko ikvienam nākas piedzīvot..!

Love

Tik dīvains un nepierasts šis vakars.. 

Jau atkal sēžu un vēroju ainavu, kas atrodas aiz mana loga. Taču tā īpaši nav mainījusies, tikai iestājies jau cits gadalaiks. Vējš kustina kailos koka zarus, liecinot par ziemas tuvošanos. Fonā skan dziesmas, kuras izaisa atmiņu uzplūdus. Īsti pat pati nesaprotu kādēļ klausos ko tādu. 

Visapkārt tumsa, tikai mana mazā lampiņa izgaismo daļu istabas. Vēsums iezogas, pat sega nespēj sniegt vēlamo siltumu - mierinājumu.. Bet te pēkšņi parādies "Tu".. tur tumsā, manas istabas tālākajā stūrī, tieši man pretīm. Tu skaties uz mani ar savām skaisti dziļajām acīm..Tās vienmēr mani ir valdzinājušas, padarījušas bezspēcīgu. Es nebiju gaidījusi, ka parādīsies. Es nebiju domājusi, ka to vēlēsies. 

Tās atmiņas, tās atmiņas mani moca, jo zinu - Tevis vairs nebūs manā istabā.. Tevis nebūs manā dzīvē tā kā es to vēlētos. Es skatījos uz Tevi un domāju, vai tā tam ir jābūt, bet Tu mani pārtrauci - noskūpstot.. Bet kad atvēru acis Tevis vairs nebija.. Un jau atkal biji pazudis no manas istabas, atstājot tikai sajūtas un ilgas pēc Taviem skūpstiem. 

Es sēdēju, klausījos dziesmas un mēģināju vairs neaizdomāties. Tas nav tik viegli kā citi mēdz teikt.. Un atkal Tu parādījies manas istabas tumšākajā stūrī. 

Kādēļ neļauj man sevi aizmirst? Kādēļ liec man skumt pēc sevis? 

Es vēlējos, lai Tevis šeit nav, bet Tu negāji prom.. Tu nāci tikai tuvāk un tuvāk man klāt, līdz brīdim , kad biji pavisam tuvu. Par visu visvairāk vēlējos Tevi noskūpstīt, bet es nespēju pakustēties, man bija bail. Taču likās, ka lasi manas domas, jo otrreiz nedomājot Tu pievilki mani sev klāt un noskūpsīji, tad atlaidi. Neļāvi pat ievilk gaisu plaušās, kad noskūpstīji mani atkal, tikai šoreiz daudz kaislīgāk. Es vienkārši nespēju turēties pretī tavam valdzinājumam.. Pēc taviem skūpstiem varēju just cik ļoti Tev manis trūkst, cik ļoti Tu vēlējies mani. Galvā šaudījās visādas domas, par to kā atraidīt, atteikt Tev, bet neviena man nelikās pietiekoši spēcīga lai īstenotu.Taču Tevi nekas nespēja apturēt, Tu pievilki mani vēl tuvāk sev klāt un sāki vēl kaislīgāk skūpstīt.. Tai brīdī sajutu arī tavas rokas sev uz vidukļa, kas lika manai sirdij salekties. Tās sāka savu maigo ceļu pa manu ķermeni. Tavas rokas bija kā uguns liesma kas spēj sildīt, kā viesulis kas spēj aizraut debesīs, kā brīnums kas spēj valdzināt. Es biju bezspēcīga, un biju pilnīgi tavā varā.. Es zināju šo sajūtu.. 

Atver acis!

Es sabijos no bļāviena sev galvā.. Atvēru acis, bet tevis vairs nebija.. Bija tikai mana istaba, tumsa, nelielā gaismiņa un es.. Tās atmiņas.. tās mani moca, tās neļauj aizmirst par tevi un to laiku, tiem mirkļiem kuru dēļ es Tevi mīlēju.. Tās atmiņas mani tagad vajā un liek ciest.. 

Kādēļ neļauj man aizmirst sevi? Kādēl liec man skumt pēc sevis? 

Atmiņas, kuras visvairāk sāpina ir par tiem mirkļiem kuru dēļ es Tevi mīlēju!