Klusums..

Negaidīts klusums..

Vilšanās? Skumjas? Vai varbūt tomēr bailes..

Vārdiem nav nozīmes, ja netiek saprasts klusums starp tiem, acu skatieni to laikā vai pat nelielais smaids, kas ir iezadzies mūsu lūpās.

Pēķši es apklustu, pār manām lupām vairs nespēj neviens vārds skaidri izplūst.. Bailes pamazām iezogas manā prātā par to kāda gan tam varētu būt nozīme, bet pārmeklējot prāta pat dziļākos stūrīšus es nespēju rast šim iemeslam labu izskaidrojumu..

Varbūt tā ir vilšanās tajā, ka viss nav tā kā es to vēlētos.. vai arī prāts saprot, ka tomēr šoreiz laikam labāk būtu paklusēt un lai katrs saprot šo klusuma brīdi kā pats vēlas.. Jo ne tikai klusums manī iezogas, bet arī smaids pagaist no manas sejas un acis rāda ko citu prieka vietā.. Un viss tas notiek uzreiz.. neparsot nekādu paskaidrojumu.. nekas no tā negaida no manis atļauju, tas vienkārši notiek..

Negaidīts klusums..

un tev būtu jāzin kā es jūtos, jo zinu ka tā vajadzētu būt..

Bet vai ir...?