Ir piektdiena..

Ir piektdiena.. un es klīstu apkārt beztolkā, nezinot ne mērķi, ne nolūku. Zinu tikai to, ka mājās šajā mirklī es nevēlētos atrasties.. Tur mani moca, jau mūžīgi sarežģītās problēmas, kuras man burtiski neļauj vieglāk dzīvot. Tās man krīt virsū, kā rudenī birstošās lapas. Lapu krāsa ir tik pat dažāda, cik dažādas ir manas problēmas.

Es nevēlos vairs ar tām sastapties, tikai ne šajā vakarā, izdomāju, ka būtu jāpadara kas cits, lai man prāts būtu nodarbināts ar daudz maz svarīgākām vai maz nenozīmīgām lietām..

Un tā jau es klīstu apkārt vairāk jau par divām stundām, bez mērķa, vienkārši tāpat, kā būtu pastaigājusies ar kādu kopā, tikai tagad esmu es, manas domas un mūzika, kura jau skan atkārtoti vienas un tās pašas dziesmas. Pēdējās dienās, man nav bijis daudz laika, lai sameklētu kaut ko jaunu un īstenībā es par to nevarētu sūdzēties, jo esmu diezgan apmierināta. Man ir dziesmas, kuras man tiešām patīk, un kuras man ļauj apdomāt visu. Tās palīdz aizmirst par apkārtējiem cilvēkiem, kuri nodūruši galvas kaut kur steidzas. Un mani nemaz nesatrauc tas uz kurieni viņi gan varētu tā doties.

Pirmo reizi ir tā, ka uzturos tik ilgu laiku ārā staigājot apkārt vienkārši bez nekāda galapunkta prātā. Parasti eju pie draudzenes, vai izvedu pastaigāties omas suni, citreiz aizstaigāju līdz bibliotēkai pakaļ kādai labai grāmatai ar kuru varētu kliedēt garlaicību, bet šoreiz laikam pat grāmata nespētu palīdzēt man. Un īstenība, es pat par to priecājos. Lai gan..

-Au...

-Lūdzu, piedodiet, nepamanīju jūs.. kāda balss tālumā teica..

Izņēmu austiņas no ausīm ārā un paskatījos aiz muguras, tur stāvēja kāds vīrietis, kurš nemitīgi man atvainojās. Nevīžīgi tam uzsmaidīju piebilstot

-Nekas traks, jums ir piedots.. grasījos jau iet prom, taču šis tips bija ļoti neatlaidīgs, kas man mazliet jau sāka kaitināt...

-Varbūt vēlaties kafiju, vai vēlas vakariņas?

-Nē, paldies, ir labi, man tiešām nav vēlme dzert kafiju vai ieturēt vēlas vakariņas.

Taču viņš neatlaidās.. Laikam tiešām ļoti pārdzīvo par to, ka uzskrējis man virsū.

-Piedodiet, ka esmu tik rupja, bet es vēlētos doties tālāk.. mēģināju tā maigāk tikt vaļā no viņa, bet laikam man nekas nesanāks.

-Bet varbūt man jūs pavadīt, lai pārliecinātos, ka ar jums tiešām viss kārtībā.?! noslēpumainais vīrietis nespēja nomierināties..

-Tiešām.. man viss ir labi.. Redziet varu pasmieties, parunāt, paelpot un pat paiet, es tikšu galā pati. („Liec taču mani mierā” nodomāju..)

-Labi, ja jūs tā sakāt, bet turpmāk gan uzmanieties, lai vairs tā nesaskrietos ne ar vienu.

-Labi. Klusi noteicu, nedaudz pasmaidot un fiksi apgriezos uz promiešanu.

Tas tik bija.. Ilgi nespēju pēc tam saprast kāpēc kaut kas tāds ir atgadījies, es nemaz neredzēju viņu, lai gan skatījos taisni uz ceļu.. Pa kuru laiku viņš man trāpījās ceļā?

Pēc apmēram četrām stundām atrados jau pie sava dzīvokļa durvīm. Biju laimīga, kad varēju ieiet iekšā un novilkt kurpes, drēbes un pārvilkt ko ērtāku. Nedaudz uzēdu un gāju laisties miegā, lai atkal ar jaunu sparu sagaidītu nākamo dienu.