Tā grāmata.

Ziema.. šī nolādētā ziema, beidzot ir cauri.. Un nu.. un nu sākas nolādēti lietainais pavasaris. Katra diena ir auksta. Tikai retajā pamanās uzspīdēt saule. Daudzi cilvēki skraida apkārt atmodušies no sava ziemas miega. Bet es vēl tajā guļu, un laikam gulēšu vēl ilgi. Daudziem pavasaris jau bija galvā pat tad kad tas nebija sācies, tie plivinājās apkārt kā mazi putniņi pirms pārošanās laika. Brīžiem paliek slikti uz to visu skatoties, bet kāda gan tur daļa..
Ir jau arī pienākušas visu gaidītās pavasara brīvdienas. Visi kkur dodas, bauda laiku, otra cilvēka klātbūtni - vienkāršāk sakot dara visu pilnai laimei. Pff.. mana brīvdienu nodarbe ir grāmatu lasīšana. Visas grāmatas lielākoties ir par mīlestību, laimi, šķiršanos vai izvēli. Tās man dod sirdsmieru, ka vismaz kāds vēl par tādām problēmām interesējas un raksta pat romānus, lai gan lielākoties visi romāni balstās uz tādām tēmām.. Kārtīgi apskatot katru grāmatu, ko paņemu rokās es konstatēju, ka daudzi ir ņēmuši un lasījuši šīs grāmatas. Un tas liek man pasmaidīt.
Es zinu to cik daudz meiteņu sapņo par to pašu par ko reiz mēdzu es sapņot. Bet visi šie sapņi ir izsapņoti un nu vairs nekā nav palicis.. nu varbūt tikai pašai sliktākie murgi. Murgi, kuri pamazām jau sāk nez kāpēc realizēties. Un ticiet vai nē, bet es baidos.
Ik rītu es ceļos ar domu, lai sapnis pārstāj mani vajāt. Lai cilvēks manā sapnī pārstāj mani vajāt. Man ir sāpīgi, kad redzu to seju. Kad atrodos tās personas sabiedrībā. Kad runāju ar viņu. Bet ir viegli viņu padzīt, ja sāku kliegt. Tas palīdz, vismaz uz mazu mirkli. Un tad nāk nākošais. Arī tas mani vajā, bet tikai ne tikai sapņos, bet arī reālajā dzīvē. Ik reizes kad redzu šo personu, manas acis ir kā piekaltas viņam. Un lai kā es nevēlētos skatīties vienmēr pieķeru sevi viņu vērojam. Viņš ir kā magnēts.. un mani tas no sirds kaitina. Būtu ļoti labi, ja man būtu zāles lai cīnītos pretī šim magnētam, bet man tādu nav.. vēl pagaidām nav, bet ticu, ka būs.
Un pāris dienu laikā esmu atklājusi, ka mana mūža sliktākais mēnesis tuvojas. Un tā ir visstulbākā sajūta, kāda man jebkad ir bijusi. To dienu es laikam nekad nespēšu aizmirst. Tā vienmēr būs iesēdusies manā atmiņā. Un ja arī nedaudz būs pagaisusi.. man atliks tik aiziet uz vietu kur reiz tas viss bija noticis...
Un atkal es nonāku pie tā, ka ik rīu es sēžu savā gultā un domāju par to, kāpēc pavasaris velkas tik lēni. Tas varētu aizskriet vēja spārniem gluži kā parasti vasara kaut kur steidzas.

Pagātnē vairs nav ko skatīties, ja redz, ka nākotne būs gaišāka.